Polimēri Medicīnas inženierijas un fizikas bakalaura studiju programmas kursa students Vladislavs Minalto
Download 0.53 Mb. Pdf ko'rish
|
VladislavsMinalto Polimēri
4 1. GALVENIE JĒDZIENI Monomērs – mazmolekulārais savienojums, no kura polimerizācijas vai polikondensācijas reakcijas rezultātā tiek iegūts polimērs. Lielākais monomēru daudzums, kas piedalās polimerizācijā, pieder pie vienas no sekojošajām divām klasēm: 1) Savienojumi, kas polimerizējas saišu, tādu kā C = C, C ≡ C, C ≡ N, C = O, atvēršanas dēļ. Piemēram, olefīni, acetilēnu ogļūdeņraži, aldehīdi, nitrili, un citi; 2) Savienojumi, kas polimerizējas ciklisko grupējumu atvēršanas rezultātā. Piemēram, olefīnu oksīdi, laktami, laktoni. Polikondensācijai der tādi monomēri, kuru molekulās ir vismaz divas reaģējošās jeb funkcionālās grupas. Piemēram, diamīni, dikarbonskābes, aminoskābes, glikoli. No bifunkcionāliem savienojumiem veidojas lineārie polimēri, savukārt no polifunkcionāliem jeb daudzfunkcionāliem savienojumiem veidojas sazaroti un telpiski (sietiņveida) polimēri. Monomēru piemēri: etilēns, propilēns, stirols, butadiēns, kaprolaktāms. Polimerizācijas (polikondensācijas) pakāpe (koeficients) n – makromolekulā esošo elementārposmu skaits [3]. Polimerizācijas pakāpes n vērtība polimēros var būt no dažām vienībām līdz miljoniem. Zinot polimerizācijas pakāpi, var noteikt polimēra makromolekulas molekulāro masu: 𝑀 𝑀 = 𝑛 ∙ 𝑀 𝑒 , kur M M – makromolekulas molekulārā masa, M e – elementārposma molekulārā masa, n – polimerizācijas pakāpe. Elementārposms – atomu grupa, kas vairākkārt atkārtojas polimēra makromolekulā. Elementārposmu piemēri: polietilēns CH 2 , polistirols CH 2 – CH – C 6 H 5 [11]. Monomērais elementārposms – strukturālais elementārposms, kas atbilst monomēra molekulas uzbūvei. Monomēro elementārposmu piemēri: polietilēns CH 2 – CH 2 , polistirols CH 2 – CH – C 6 H 5 . Makromolekulu konfigurācija un konformācija. Konfigurācija – telpiskais atomu sadalījums makromolekulā, kas ir definēts ar attiecīgo saišu garumiem un valento leņķu vērtībām. Konfigurācija raksturo makromolekulas (1.1. att.) ķīmisko struktūru. Tā nevar būt izmainīta bez vismaz vienas saišu vai leņķu pārkārtošanas, tas ir, bez ķīmiskās reakcijas [1]. 5 1.1. att. Makromolekula. Konformācija – makromolekulu veidojošo atomu un atomu grupu mainīgs izvietojums telpā. Konformācija ir makromolekulas fizikālais raksturlielums, kas ir atvasināts no konfigurācijas. Noteiktai konfigurācijai atbilst makromolekulas konformāciju kopa, kas izmainās pārtrauktā vai nepārtrauktā veidā tikai uz iekšējās siltumkustības rēķina. Makromolekulas elastība – makromolekulas spēja atgriezeniski (tas ir, bez ķīmisko saišu pārraušanas) mainīt savu formu. Elastības cēlonis ir makromolekulas iekšmolekulāra rotācija σ- saišu kopā. Atkarībā no strukturālās uzbūves makromolekula var ņemt jucekļa, izstieptas ķēdes, spirāles, lentes un citas formas. Pie tā makromolekulu ģeometriskā forma (lineāra, sazarota vai telpiska (sietiņveida)) neizmainās. Specifiska polimēru īpašība, balstīta uz makromolekulu elastību, parādās polimēru deformēšanā. Pie ārējās ietekmes neesamības makromolekulas līdzsvara stāvoklis ir irdena jucekļa forma. Ja makromolekula ir līdzsvara stāvoklī, tad tai piemīt maksimālā entropija. Entropija – vielas iekšējās struktūras sakārtotības mērs. Jo mazāka ir sakārtotība, jo lielāka ir entropija [10]. Polimēram deformējoties, makromolekulas iztaisnojas, bet pēc deformējošās slodzes izbeigšanas, tiecoties pie līdzsvara stāvokļa, makromolekulas atkal sakļaujas juceklī pagriezienu ap σ-saitēm, kurus izraisa siltumkustība, dēļ. No iepriekšminētās informācijas var secināt, ka makromolekulas elastība ir cēlonis polimēru speciālas īpašības – elastīcitātes – veidošanai, tas ir, polimēru elasticitāte – polimēru spēja rādīt augstas atgriezeniskas deformācijas. Atšķir termodinamisko un kinētisko elastību. Termodināmiskā elastība. Elementārposma rotācija apkārt kovalentajai saitei var būt interpretēta kā šī elementārposma pāreja no vienas “bedres” citā “bedrē” ar enerģētisko barjeru pārvārēšanu. Potenciālo bedru enerģiju starpība definē makromolekulas termodināmisko elastību, tas ir, realizācijas varbūtību kādai no iespējamām konformācijām. Enerģētiskās barjeras lielums raksturo makromolekulas kinētisko elastību, tas ir, tās pārejas no vienas konformācijas citā konformācijā ātrumu. Makromolekulas elastība ir atkarīga no galvenās ķēdes kovalento saišu ķīmiskās dabas un no blakus grupu raksturojumiem, tādiem kā izmērs, polaritāte, un citi. Uz šo faktoru pamata polimērus iedala elastīgķēžu polimēros un cietķēžu polimēros. 6 Ķēžu makromolekulu iekšmolekulārās rotācijas pa σ-saitēm brīvību un attiecīgi to elastības pakāpi norobežo iekšmolekulārās mijiedarbības un starpmolekulārās mijiedarbības (ūdeņražsaites, dipolu mijiedarbības u.c.), kā arī aizvietotāji R. Aizvietotājs R – izomērs, kuram secības relatīvais virziens ir pulksteņrādītāja virzienā [4]. Ķēžu makromolekulu elastības pakāpi definē molekulārā masa un makromolekulu garums: jo lielākā ir molekulārā masa un makromolekulu garums, jo lielāka ir makromolekulas elastības pakāpe. Pie elastīgķēžu polimēriem pieder, piemēram, polietilēns, polibutadiēns, poliizoprēns, polivinilhlorīds. Elastīgķēžu polimērus raksturo plašs iespējamo konformāciju skaits. Iespēja pāriet no vienas konformācijas citā konformācijā definē tādas specifiskas polimēru īpašības kā augstā elasticitāte, spēja orientēties un spēja veidot virsmolekulārās kristāliskās struktūras. Pie cietķēžu polimēriem pieder, piemēram, poliimīdi un aromātiskie poliamīdi. Cietķēžu polimēru konformāciju skaitu norobežo stieņveidīgas konformācijas. Kā rezultātā šie polimēri veido cietas anizotropas sistēmas un šķidras anizotropas sistēmas, kā arī šķidrkristālisko agregātstāvokli. Elastības kvantitatīvie raksturlielumi ir statistiskais segments un persistentais garums. Statistiskais segments – minimālais ķēdes posms, kura garumā gala elementārposma izvietojums telpā vairs nav atkarīgs no sākotnējā elementārposma izvietojuma. Persistentais garums – minimālais ķēdes posms ar pastāvīgu izliekumu, kura visā stiepumā leņķis starp pieskarēm pie sākotnējā un gala punktiem ir 67°. Jo lielāks ir statistiskais segments un persistentais garums, jo mazāka ir makromolekulas elastība. Parasti statistiskais segments divreiz pārsniedz persistento garumu. Eksperimentāli statistiskā segmenta un persistentā garuma lielumus noteic ar gaismas izkliedes un viskozimetrijas metodēm. Tieši biopolimēru elastības dēļ dzīvajā dabā parādās tādi strukturāli veidojumi kā α- spirāles polipeptīdos un dubultspirāles nukleīnskābēs. Šie strukturālie veidojumi ir augu un dzīvnieku organismu dzīvības pamatā [1]. |
Ma'lumotlar bazasi mualliflik huquqi bilan himoyalangan ©fayllar.org 2024
ma'muriyatiga murojaat qiling
ma'muriyatiga murojaat qiling